Kas bija Kubas raķešu krīze?
Kubas raķešu krīze bija konfrontācija starp ASV un PSRS par to, ka tā izvietoja ballistiskās raķetes Kubā un bijušo izvietoja ballistiskās raķetes Turcijā un Itālijā. Krīze, ko sauc arī par 1962. gada oktobra krīzi vai Karību krīzi, bija viens no tuvākajiem brīžiem aukstā kara laikā, kad abas varas gandrīz pilnībā iesaistījās kodolkara. Tā kā abas puses ir sagatavojušas savus pilsoņus bēgšanas dienai, slepenie sajukumi saasināja konfliktu, bet galu galā veiksmīgas diplomātiskās vienošanās izbeidza krīzi. Pasākumi notika no 1962. gada 16. oktobra līdz 28. oktobrim.
Krīzes cēloņi
1961. gadā prezidenta Kenedija administrācija Kubā veica cūku invāzijas līci, kurā bija iesaistīti vairāki CIP atbalstīti ASV militārie darbinieki un pretrevolucionārie spēki, ko galvenokārt veidoja Kubas trimdas ASV. Trīs dienu laikā Fidels Kastro tos uzvarēja un, lai justos droši pret iespējamiem nākotnes iebrukumiem, viņš lūdza PSRS palīdzību. Padomju līderis Nikita Hruščovs piekrita Castro lūgumam un Kubā sākās raķešu palaišanas iekārtu būvniecība. Pirms šiem notikumiem PSRS apsolīja neuzturēt Kubu ar jebkādām raķetēm. Saskaņā ar PSRS teikto viņi piekrita Kubas lūgumam, jo Turcijā un Itālijā bija ASV raķetes, un šī valsts uzskatīja, ka tā ir pakļauta ASV pārsteiguma uzbrukumam. Bija sākotnējās brīdinājuma zīmes, ka PSRS sūtīja raķetes uz Kubu, bet prezidents Kennedy tos ignorēja, līdz brīdim, kad ASV spiegu lidmašīna ieguva fotogrāfijas no raķetēm un raķešu iekārtām Kubā.
Krīzes paātrinājums
1962. gada 16. oktobrī ASV militārie priekšnieki ieteica prezidentam Kennedy uzsākt airstrike uz raķešu vietām un iebrukt Kubā. Kennedy atteicās īstenot šo padomu, bet tā vietā paziņoja, ka ASV kuģniecība pārtver PSRS kuģus, kas piegādā Kubu ar ieročiem starptautiskajos ūdeņos. Arī šis plāns bija riskants, jo PSRS šādu blokādi uzskatītu par kara provokāciju. Pēc tam ASV to sauca par „karantīnu”, kas neietekmētu pamatvajadzību transportēšanu. PSRS dusmīgi reaģēja ar vēstuli, kas brīdināja ASV, ka tā nepārkāpj tās brīvību starptautiskajos ūdeņos un gaisā, jo šāds pārkāpums būtu agresija, kas mudinātu valsti īstenot kodolraķešu karu. Turpmāk bija vērojama vēl viena intensīva sešas dienas Kubā un PSRS, kas uzstāja, ka ieroči bija pašaizsardzībai. 27.oktobrī PSRS nošāva ASV spiegu lidmašīnu, un tajā pašā dienā ASV kritās par PSRS kodoliekārtu. Maksa bija paredzēta, lai signalizētu zemūdeni, lai tā nāktu uz augšu, bet tā vietā nonāca kuģī. PSRS komandieri centās meklēt skaidrojumu, bet viņi bija pārāk dziļi, lai efektīvi sazinātos ar virsniekiem. Viņi domāja, ka karš ir sācies un viņi ir gatavi sākt kodolieročus. Lai šāds notikums notiktu, visiem trim komandieriem bija jāpieņem vienprātīgs lēmums, tomēr viens atteicās parakstīt paziņojumu. Līdz tam laikam ASV karaspēks bija DEFCON 2, kas ir tikai solis prom no pilnīga kodolkara, turklāt viņi metaforisko laikapstākļu pulksteni iestatīja uz vienu minūti līdz pusnaktij.
Slepena diplomātija
Turpinot augstākās varas cīņas, notika arī diplomātiskās sarunas. ASV ģenerālprokurors Roberts Kennedijs tikās ar padomju vēstnieku Anatoliju Dobryninu un piekrita, ka ASV likvidēs savas raķetes no Itālijas un Turcijas un nekad neiejaucas Kubā. Savukārt PSRS piekrita aicināt ANO pārbaudīt viņu ieroču izņemšanu no Kubas. 28. oktobrī PSRS paziņoja par saviem nodomiem izņemt no Kubas raķetes, lai izbeigtu 13 dienu krīzi. Sākotnēji ASV un PSRS attiecīgi kritizēja Robertu Kennediju un Dobryninu par sarunām ar ienaidnieku, bet vēsturnieki turpina slavēt viņu iesaistīšanos, kas novērsusi kodolkari.
